Tas notika ziedoņa laikā…
Es pievēru acis un ļāvu maigajam maija saulītes glastam skart manu vaigu. Uz mirkli pazuda nebeidzamās ābeļu rindas, kur sniegbalto ziedu mākonī mēs bijām paslēpušies no steidzīgās ikdienas. Saldeni reibinošā ābeļziedu un tikko pļautas zāles smarža palika, mudinot ļauties skolotāja Daudzes rāmajam un izteiksmīgajam stāstījumam par sen-seniem notikumiem — kaujām un sirojumiem, bruņiniekiem un karaļu ģimenēm. Un tas viss noticis tepat Piltenē. Re, Piltenes pilsdrupas ir no sētsmalas saskatāmas! Nez, vai arī tad — karaļa Magnusa laikā, vācu bruņinieku laikā — tepat ziedēja ābeles?
Šīs domas uzjautrināta, pasmaidīju un atvēru acis, lai redzētu, ka stāstījums jau nodots nākamajam stāstniekam Līgai Reiterei. Rāmo un sapņaino noskaņu nu nomainīja ventiņu stāstnieces strāvojošais enerģiskums un dzīvesprieks. Vēl pirms paguva viņu tā pienācīgi pieteikt, Līga jau bija kājās un dalīja klātesošajiem dzijas pavedienus. Es ar pieslējos vairāk taisni uz zemē izklātās seģenes Līgas stāstu gaidās, zinot, ka tie vienmēr ir ne tikai jautri un asprātīgi, bet arī neuzplijīgi pamācoši. Nekļūdījos. Līgas stāsts izrādījās pamācība paķeli siet. Nu visiem bija ko darīt, citos stāstniekos klausoties par notikumiem Piltenē — kā kurš pilteni atceras, kā kurš šeit iedzīvojies. Kad stāsti aizklīda pie valodām un kā nu kuram ar tām ir gājis, Zane nolēma neturēt sveci zem pūra un noskaitīja mums dzejoli ķīniešu valodā, ar ko viņa Ķīnas vēstniecības rīkotajā konkursā bija ieguvusi godpilno trešo vietu.
Pienāca laiks visiem doties uz sētu, kur galdi jau bija saklāti un muzikanta vijole noskaņota. Danči varēja sākties. Citādāk jau nemaz nevarēja būt, ka mēs, Piltenē esot, nebūtu dančus sākuši ar Piltenes Rozā polku. Vijolniece Baiba, kurai šie bija pirmie danči, godam spēlēja vienu meldiņu pēc otra. Neapjuka arī, kad bariņš Ventspils Danču kluba jauniešu viņu apstāja, katrs pēc savas šnites dungojot meldiņus no sev tik mīļiem dančiem, kurus viņa vēl nebija dzirdējusi, un jau pēc acumirkļa visi varēja griezties Dirižabļa vai Krakovjaka jautrajā solī. Dejotājus no deju plača spēja aizvilināt ja nu tikai cepto desiņu vilinošā smarža, kas laiku pa laikam uzvēdīja gaisā, kad laipnā nama saimniece Aina ar pilnu šķīvi mēroja ceļu no grilla līdz galdam.
Saule, līdzi mums dejodama, nu vērsās pret vakariem, un mums bija laiks doties. Ar saimnieci norunājuši jūlija pirmajā svētdienā uz talku braukt, mēs, atvadu dziesmu pavadīti, aši sakāpām mašīnā. Zane iedarbināja motoru, un jau pēc dažām sekundēm traucāmies pa putekļaino lauku ceļu, sev aiz muguras atstājot Piltenes pilsdrupas, kas mēmi raudzījās savā atspulgā Ventā.
